Projektiem ir jāsniedz ieguldījums visos turpmāk minētajos sagaidāmajos rezultātos:

• Padziļināta izpratne par nemateriālā kultūras mantojuma (NKM) aizsardzības pašreizējo stāvokli 2003. gada UNESCO konvencijas kontekstā, kā arī pārskats par sekmīgām metodēm NKM dokumentēšanai un nodošanas nodrošināšanai, tostarp izmantojot digitālās, audiovizuālās un progresīvās tehnoloģijas.
• NKM nozīmes un vērtības atzīšana dažādos sociālajos, kultūras un ekonomiskajos kontekstos, pievēršot uzmanību bioloģiskās daudzveidības saglabāšanai un saiknei starp NKM un dabisko vidi.
• Iespēju nodrošināšana kopienām uzņemties īpašumtiesības un atbildību par sava NKM aizsardzību, koncentrējoties uz to, kā tiek nodrošināta paaudžu pēctecība, kā arī uz jauniešu iesaisti un neformālo izglītību.
• Pieejami inovatīvi politikas risinājumi NKM aizsardzībai un NKM kā resursa mobilizēšanai sociālās un ekonomiskās inovācijas, bioloģiskās daudzveidības aizsardzības un atjaunošanas veicināšanai.

Nemateriālais kultūras mantojums (NKM) attiecas uz "praksēm, reprezentācijām, izpausmēm, zināšanām, prasmēm, kā arī instrumentiem, priekšmetiem, artefaktiem un kultūrtelpām", kas tiek "nodotas no paaudzes paaudzē" un "pastāvīgi no jauna radītas" – kā to definējusi Apvienoto Nāciju Izglītības, zinātnes un kultūras organizācija (UNESCO) Konvencijā par nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanu (NKM konvencija)^[1]. NKM ir būtiska kopienas identitātes daļa un vitāli svarīgs tās kultūras un bioloģiskās daudzveidības komponents.

NKM konvencija tika pieņemta 2003. gadā, to parakstīja 148 valstis, un tā atzīst NKM nozīmi kā sociālās kohēzijas, kultūras daudzveidības un ilgtspējīgas attīstības virzītājspēku.

Tomēr NKM kā dzīvā mantojuma daba, kas nepārtraukti transformējas un attīstās, padara tā saglabāšanu īpaši izaicinošu. Tādēļ NKM aizsardzība saskaras ar pavisam citiem izaicinājumiem nekā būvētā mantojuma sektors. NKM sakņojas teritorijās un kopienās, un tas ir būtisks identitātes veidošanai, sociālās kohēzijas uzturēšanai un harmoniskām attiecībām ar dabisko vidi. Tas ir radošuma un inovāciju avots, kā arī kritisks faktors jauniem konkurētspējas scenārijiem.

Pārnese, izglītība un starppaaudžu dialogs šajā kontekstā spēlē galveno lomu, un ir steidzami nepieciešams pētīt un veicināt līdzdalības pieejas, īpaši iesaistot mutvārdu kultūras un pārnesi. Dažādiem gadījumu pētījumiem būtu jāizpēta dažādas pieejas NKM saglabāšanai, ņemot vērā radītāju un zināšanu turētāju kompetenču, zināšanu un kultūras prakšu specifisko dabu, koncentrējoties uz starppaaudžu pārnesi.

Priekšlikumiem būtu jāsniedz ieguldījums nemateriālā kultūras mantojuma specifiku definēšanā. Turklāt tajos varētu izpētīt un kvantificēt NKM ieguldījumu radošumā, inovācijās, kultūras un bioloģiskajā daudzveidībā, kā arī ekonomiskajos ieguvumos. Priekšlikumiem būtu arī jāsniedz ieguldījums kultūrpolitikas pārdomāšanā NKM saglabāšanai, tostarp izpētot saiknes un korelācijas starp kultūras un bioloģisko daudzveidību.

Piedāvātie pētniecības projekti varētu padziļināti pievērsties šādiem pētniecības jautājumiem:

1. Kāda ir NKM saglabāšanas situācija Eiropā pēc UNESCO 2003. gada konvencijas?
2. Kādi ir galvenie draudi un izaicinājumi, kas saistīti ar NKM eroziju un zudumu Eiropā?
3. Kādas ir visefektīvākās stratēģijas NKM saglabāšanas iniciatīvu nodrošināšanai?
4. Kā var izmantot progresīvās digitālās tehnoloģijas NKM saglabāšanai un pārnesei?
5. Kā NKM var sniegt iedvesmu inovatīvām pieejām esošajiem sabiedrības izaicinājumiem (piemēram, konkurētspēja, starppaaudžu dialogs, demokrātiskās vērtības, bioloģiskās daudzveidības aizsardzība un atjaunošana ^[2])?
6. Kādu lomu NKM saglabāšanā var spēlēt kopienu vadītas iniciatīvas un kā kopienas var atbalstīt un pilnvarot tā saglabāšanai?

Progresīvo digitālo tehnoloģiju loma NKM saglabāšanas un pārneses atbalstīšanā būtu jāapsver atbilstošā veidā.

Priekšlikumiem būtu jāietver starpdisciplināra zinātniskā sadarbība, iesaistot, piemēram, un ne tikai, mantojuma un muzeju studijas, kultūras antropoloģiju, etnoloģiju, mediju studijas, teātra studijas, literatūras studijas, muzikoloģiju utt. Būtu jāņem vērā pieejamie esošo pētījumu rezultāti par nemateriālo kultūras mantojumu, vienlaikus veicinot vajadzību identificēšanu turpmākai pētniecībai šajā jomā.

Priekšlikumiem būtu jābalstās uz esošajām zināšanām, aktivitātēm, tīkliem un platformām, jo īpaši tām, kuras finansē ES, piemēram, pievēršot uzmanību nākotnes digitālajiem rīkiem un platformām, ko nodrošina European Collaborative Cloud for Cultural Heritage (ECCCH) un Common European Data Space for Cultural Heritage.

Turklāt būtu jāveido saiknes un jāmeklē papildināmība ar cieši saistītām darbībām, piemēram, attiecīgajām P&I darbībām, ko finansē Horizon Europe vai Horizon 2020. Jo īpaši priekšlikumiem būtu jāveido saiknes ar projektiem, kas finansēti saskaņā ar tēmām HORIZON-CL2-2025-HERITAGE-02: Inovatīvas pieejas nemateriālajam kultūras mantojumam sabiedrības noturībai, un, kur tas ir lietderīgi, jābalstās uz to atziņām.

[1] https://ich.unesco.org/en/convention

[2] Kā definēts ES Dabas atjaunošanas regulā https://environment.ec.europa.eu/topics/nature-and-biodiversity/nature-restoration-regulation_en.